Kā es ar kaimiņienes vāverīti spēlējos

- Bāz to iekšā! - viņa man uzkliedza.

- Kā lūdzu? - es pārsteigts pārjautāju.

- Bāz iekšā pirkstu tajā nolādētajā caurumā! - viņa nokliedzās divreiz skaļāk.

Pirms es to darīju, es palūkojos viņai sejā. Njā, tik izmisušu savu kaimiņieni Veru es nekad iepriekš nebiju redzējis. Pavisam noteikti šī nebija situācija, kādā es biju plānojis nonākt, pirms es pie viņas šodien devos. Bet situācija bija tiešām kritiska un man vajadzēja viņai palīdzēt. Te nu es biju, tikai es, mans pirksts un viņas vāverītes caurumiņš. Bija jau pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi redzēju un pieskāros viņas vāverītei. Kaimiņienes Veras vāverīte nelīdzinājās nevienai citai vāverītei, kuru savas dzīves laikā biju redzējis, un es biju redzējis daudzas. Tā bija maiga, paklausīga, ēst griboša un skaista. Es biju šo vāverīti nopietni iemīlējis un Vera to zināja. Tieši viņas vāverīte bija iemesls, kādēļ mums bija tik labas attiecības un viņa mani tik bieži ielūdza pie sevis. Man ir bijuši daudzi kaimiņi, lielākā daļa no viņiem bija un ir kretīni, bet pārvākšanās uz Mirdzas Ķempes ielu 25, Liepājā, mani pirmoreizi iepazīstināja ar Veru - labāko kaimiņieni, kāda man jebkad bijusi. Jūs noteikti vēlaties, lai nedaudz pastāstu par viņu. Tad nu lūk, viņa bija sieviete labākajos gados, 42 gadus veca, neprecējusies veterinārārste. Viņa bija skaista, gudra un ar labu humora izjūtu apveltīta. Īsi sakot, ideāla kaimiņiene. Aptuveni mēnesi pēc ievākšanās jaunajā mājā, viņa mani iepazīstināja ar savu vāverīti. To es nekad neaizmirsīšu. Es stundām ilgi to glāstīju, skūpstīju, spēlējos ar to un pabaroju ar savu krējumu. Tas bija neaizmirstami. Kopš tās reizes mēs kļuvām tuvi. Un viņa mani aicināja pie sevis praktiski katru dienu pēc darba. Un es gāju, jo man tur pie viņas bija interesanti. Tomēr šodien viss bija mainījies.

- Nu, tu kaut ko jūti? - viņa man jautāja.

- Pagaidām nē, - es atbildēju.

- Tad bāz dziļāk! - viņa deva pavēli.

Es bāzu savu pirkstu cik vien dziļi varēju, būtu bāzis visu plaukstu, bet diemžēl caurumiņš nebija pietiekami liels. Tas padarīja šo operāciju sarežģītu, tomēr beigu beigās, izdarīju to, ko abi vēlējāmies.

- Ir!! - es iekliedzos.

- Ojā! - viņa izdvesa, gluži vai ekstāzē. Viņa bija tādā kaifā, kā vēl nekad.

- Tu esi mans varonis, - viņa ar asarām acīs mani apskaujot teica. Viņas sirds dauzījās kā vēl nekad, tajā brīdī to sajutu. Mana arī dauzījās. Priekš mums abiem tas bija satraukts laiks.

Es satvēru viņas vāverīti un sāku to skūpstīt. Šodien tā bija īpaši slapja.

- Iesim iekšā, - Vera aicināja. - Vāverīte taču grib ēst, un mēs abi zinām, kas viņai garšo vislabāk.

- Zinām gan, - es piekritoši pamāju ar galvu. Tas ko darījām ārā, protams, neļāva ne mirkli domāt par aukstumu un lietu, kas gāza kā ar spaiņiem. Taču bija novembris un ārā ilgstoši uzturēties nebija patīkami, it īpaši lietū un aukstumā. Iegājām istabā, viņa tur sēdēja uz galda un lūkojās uz mani. Viņas skatiens liecināja, ka viņa bija pamatīgi izsalkusi.

- Velc ārā tos savus lielos riekstus, vāverīte grib ņammāt, teica Vera.

Es izvilku no biksēm riekstus, kurus tur biju slēpis. Es nemaz nezināju, kā Vera nojauta, ka man viņi tur ir. Laikam viņai bija rentgena redze. Es izvilku tos ārā un iebāzu viņas mutē. Sākumā viņa tos tikai laizīja un man jau šķita, ka viņa nemaz negrib ēst, bet tad pēkšņi abus paņēma mutē. Vāverīte bija tiešām izsalkusi, Verai bija taisnība. Bet nu kā nu ne, viņa taču savu vāverīti pazina labāk par jebkuru citu.

- Kur ir krējums? - Vera jautāja.

- Tepat. - es atbildēju.

- Izspied to un esam viņu pabarojuši šodienai - Vera teica.

Es izspiedu visu krējumu viņas mazajā mutītē un vāverīte bija paēdusi.

Viņa iegāja istabā, es aizgāju uz tualeti. Kad atnācu, viņa sēdēja dīvānā un glāstīja savu vāverīti. Es apsēdos viņai blakus un arī sāku to glāstīt līdz vāverīte man iekoda pirkstā.

- Nekad nebiju redzējusi tik drošu vāverīti, - Vera sacīja. - Viņa ir gluži kā mans mājdzīvnieks.

- Tur nu es tev piekritīšu, viņas parasti ir tik bailīgas, kad ierauga cilvēkus, bet šī, šķiet mīl atrasties starp cilvēkiem, - es atbildēju.

- Manuprāt mums vajadzēs paplašināt viņas aliņu, tas caurums zemē ir pārāk mazs priekš viņas. Viņa tomēr daudz ēd un ātri paliek apaļīga. Vera glāstīdama uz dīvāna guļošo vāverīti teica.

- Un tev vajadzētu parunāt ar savu kaimiņu, lai viņš savalda suni, - es pārslēgdams TV kanālus teicu.

- Es parunāšu. Es šodien jau nobijos, ka vāverīte būs aizbēgusi un savā alā viņa vairs nebūs. Jau sāku raudāt. Paldies, ka palīdzēji man šodien!

- Nav par ko! Arī es biju nobijies. Man šī vāverīte ir pārāk svarīga, es noteicu.

Nedaudz vēlāk abi izgājām ārā, ielikām vāverīti viņas alā un es gāju mājās.

#1


The Diāna
Rutīnā kopš Jan 2019

Vairāk no The Diāna

Kā sarakstās dažādas Zodiaka zīmes?

SMS pērles

MEMES JOKI TEKSTIŅI ČATIŅI latviski

MEMES, JOKI, TEKSTIŅI, ČATIŅI latviski

MEMES un Joki latviski

MEMES un Joki latviski

Populārākais šobrīd

Nieru mazspēja, zarnu trakta asiņošana - bērnudārzos Siguldā smagi saindējušies 5 bērni.

TOP 10 AUTO 2019 GADĀ

Es i no Kurzem'! [1]

Vai Tu atceries, kā Rīga izskatījās pirms 40 gadiem?

2019 Horoskops - Auns!

10 fakti, kurus Tu, iespējams, nezināsi par suņiem.

Kā nopelnīt
Rutina.lv

1
Publicē savus rakstus Rutīnā
2
Dalies ar savu rakstu soc tīklos
3
Saņem naudu savā PayPal kontā
Uzzināt vairāk

Karstākais

TOP 10 AUTO 2019 GADĀ

1. oktobris - Starptautiskā senioru diena

Dažas idejas rudens DIY darbiņiem

Vai Tu atceries, kā Rīga izskatījās pirms 40 gadiem?

Par peldkostīmu ar pārāk atsegtu dibenu sacensībās tiek diskvalificēta peldētāja

Izmeklējot zarnu infekcijas izplatības cēloni Siguldā, PVD aizslēdzis dārzeņu pārstrādes ceha darbību Jelgavā  

No 2020. gada samazinās bezdarbnieku pabalsta izmaksas termiņu un apmēru

Es i no Kurzem'! [1]