Ābolu pīrāgs 1

Viņa dzīvoja man tuvi līdzās. Labprātu būtu viņu nosaucis par kaimeni, jo mūsu mazajā ciematiņā ikviens divu kilometru attālumā dzīvojošs cilvēks tika uzskatīts par kaimiņu. Bet ne jau visas ļautiņu vēlmes ir Dievam tīkamas.

Jau no izseniem laikiem mūsu ciema ļaudis cieši sargāja sentēvu likumus, kas noliedza svešajiem nest kaimiņu vārdu. Lai iebraucējs tiktu uzskatīts par vietējo, viņam vismaz gads bija jānodzīvo pilnīgā saskaņā ar Antiņciema iedzīvotājiem. Šis, nevienā civillikumā neierakstītais pants, cieši attiecās uz man blakus mājā dzīvojošo iemītnieci.

Ciematā viņa iebrauca klusi. Vietējie ciemata iedzīvotāji būtu noturējuši viņu par ceļinieci, ja vien izretis neredzētu to izejam no „Kapmalēm”. Tas bija viens no nolaistākajiem graustiem ciemā. Pat bērneļi nekāroja „Kapmales” par savu rotaļu vietu. Ciema otrā galā atradās daudz labākas, ne viena neapsaimniekotas sētas, bet viņa izvēlējās tieši šo. Neesmu māņticīgs, bet starp ciema ļaudīm, saistībā ar šo māju, klīda dažādas nevalodas. Es viņiem varētu pastāstīt daudz dīvainu notikumu, kas piešķīra „Kapmalēm” noslēpumainības plīvuru, bet pats ne visai ticēju visām šīm blēņām, jo uzskatīju tās par savu iedomu augļiem. Vēl tagad ar nepatiku atceros naktis, kad trūkos no miega, it kā izdzirdot no „Kapmaļu” puses nākam, gaisā virmuļojošas, maza bērna raudas.

Drīzi pēc „Kapmaļu” saimnieces ierašanās ciema večiņas sāka trīt mēles. Arī mājas ļaunā slava atstāja savu spiedogu. Visiem sen bija skaidrs, ka „Kapmaļu” iemītniece vienmēr būs turēta svešinieces godā un nekad netiks atzīta par vietējo.

Tagad, atskatoties pagātnē, domāju ka nemūžam nepiekristu no jauna pārdzīvot šos notikumus. Tie jau pietiekami izgrumbojuši manu seju, pabalinājuši matu cirtas, atstājuši sirdī neizdzēšamas pēdas, piebradājuši dvēseli. Tajā laikā es vēl biju jauns puika, kam nerūpēja nedz ļaužu valodas, nedz nevalodas. Man zīdainim esot, nomira vecāki, tēvs ar diloni, māte aiz gaužām pēc tēva. Mani izaudzināja mammas māsa, mana tante, kas mūžu nodzīvoja vecmeitās, jo nespēja samierināties ar sava saderinātā pēkšņo nāvi. Jā, jau no bērnības es izjutu nāves aukstos apskāvienus, man mīļi cilvēki mira kā mušas. Līdz divdesmit gadu vecumam bez rūpēm nodzīvoju tantes paspārnē, un tad, pienāca arī viņas kārta. Viņa aizgāja aizsaulē ar smaidu uz lūpām, domāju, ka priecādamās par drīzo tikšanos ar savu iemīļoto zēnu, kuru ar labu vārdu pieminēja visu savu dzīvi, tā arī nespēdama samierināties ar likteņa nodarīto sāpi.

Un tā, drīzi pēc mātes māsas nāves, blakus esošajās „kapmalēs” iemitinājās viņa. Man dzīve ritēja ierastajās sliedēs. Tantei dzīvai esot, biju iemācījies mazgāt veļu un gatavot ēdienu. Ātri vien apradu ar krasi izmainījušos dzīves ritumu, kas itin nemaz netraucēja maniem iesīkstējušajiem paradumiem. Viens no tiem bija ābolu pīrāgs. Ceturtdienas vakaros, ieģērbies puķainā priekšautā, es aizrautīgi šķindināju katliņus, mīcīju mīklas ieraugu, bagātīgi kaisīdams rozīņu krikumiņus. Kad mīkla uzbrieda, liku pīrāgu cepeškrāsnī, kur tas cepās līdz uguns un svelme tam nepiešķīra manas sivēnmātes Melānijas brūnīgumu. Tad svinīgi tika uzklātas pērnā gada ābolu daiviņas, kas pīrāgam deva visai ābolīgu pieskaņu. Piektdienas vakarā, ērti atsēdies tantes čīkstošajā šūpuļkrēslā, nepacietīgi tecinādams slienas, kodos ilgi kārotajā kumosā. Blakus, izplatīdama dievišķīgi aromātisku smaržu dzisa cigoriņu kafija, bet pašdarinātā piepes pelnu traukā nomierinoši dūmoja iemīļotais „Primas” ļuļķītis. Domāju, ka tie bija manas dzīves laimīgākie mirkļi.

Kādā krēslaini pelēcīgā rudens novakarē jau nez kuro reizi cēlu no pieliekamā kambarīša ābolu pīrāgu. Ārā gaudoja ziemelis, smagas lietus lāses sitās logu rūtīs. Dzeltenīgi sārta kļavas lapa, iegriezdamās mežonīgā virpuļdejā, uz mirkli pielipa otrpus logam, tomēr neizturējusi vēja uzmācīgās skavas, lēni nolīgoja lejā, pie citām, ne mazāk krāšņām lapām. Pēkšņi ieraudzīju blakus mājā iedegam gaismu. Biju nedaudz izbrīnījies, jo pēdīgās četras dienas netiku manījis nedz „Kapmaļu” saimnieci, nedz logos spīdam guni. Tā tik tiešām bija viņa, tumšs siluets aizslīda gar apgaismoto logu un nozuda, tik pat pēkšņi kā parādījies. Domīgs gremoju pīrāgu un, skumīgi lūkodamies „Kapmaļu” virzienā, manī dzima drausmas nojautas. Augu nedēļu gaidītais kārums vairs negāja pie sirds, pie mutes ne tik.

Lēni, bet nepielūdzami sirdī iemājoja aukstums, savāds stingums dedzināja krūtīs. Domas pārstāja darboties, biju tikai es un tukšums. Balsis. Pēkšņi izdzirdēju balsis, likās, ka tās piepilda manu miesu līdz pat tās nomaļākajiem nostūriem. Izmisuma pilni kliedzieni saplūzdami vienotā korī sauca pēc palīdzības. Vīriešu, sieviešu mazu bērnu balsis, nereālas, izkropļotas, tās visas lūdza manu atbalstu. Apziņa tika savainota visneiedomājamākajā veidā un izsviesta nebūtībā. Un atkal tukšums. Iesākumā lēni, tad ar vien ātrāk, acis atguva redzi, ausis dzirdi, bet ķermenis jūtīgumu. Acis redzēja ikdienā skatīto Antiņciema kapsētu, ausis priecēja rudenīgā vēja šalkoņa, rokas skāra lietus izmiecēto zemi. Palūkojies apkārt aptvēru, ka atrodos kapu nomaļākajā vietā. Šis kapsētas nostūris bija pamests un visu aizmirsts Aizlaistās kapu kopiņas klāja bieza, nodzeltējusi zāle. Arī krūmi, neviena neizcirsti, auga savā nodabā, katru gadu ar vien vairāk uzplaukstot un izplešoties pretim saulei. Tā tie auga vējā locīdamies, dažs jau nometis augu vasaru valkāto rotu, cits vēl retu lapu aizsegā centās pasargāt savu kailumu. Bet vējš gribēja līdztiesību, nežēlīgi pluinot atlikušās lapas, cirta nežēlīgus pliķus. Lai gan zāle bija nodzeltējusi, varēja manīt, ka nesen tai klājies labāk. Kas tei nekaitēja, branga zeme, labs mēslojums, auga griezdamās.

Nespēju aptvert, kas atvedis mani uz šo nomaļo, vaidu, ciešanu un asaru slacīto zemi. Šī bija savdabīga bēdu ieleja. Dziļi izplūdušas atmiņā uzpeldēja pirms minūtes dzirdētās balsis, bet tajā pat laikā, žilbinoši dzidras un skanīgas. Skaidri atcerējos katru vārdu, katru zilbi. Ko tās man gribēja pavēstīt?

Tomēr nē, vientulības pārņemts tiku šurp nācis, bet kādēļ tieši uz šo Dieva pamesto nostūri? Uz šo jautājumu vēl šodien nevaru rast skaidru atbildi, tikai mīklaina nojausma tirda manu prātu. Lai nu kā, piektdienas jaukais noskaņojums bija neglābjami sabojāts. Nelīdzēja nedz ābolu pīrāgs, nedz iemīļotā ļuļķīša galiņš.

Neapjaušu kādu noslēpumainu spēku mudināts devos mājup, iesaiņoju pīrāgu un izgāju ārā. Samulsis, rudens salnā drebinādamies, mīņājos, nezinādams ko tālāk iesākt. Apdomāju iespējamos risinājumus. Visprātīgākais būtu aiziet ciemos pie kāda kaimiņa, piesēst omulīgā krēslā, izbaudot pavarda siltos apskāvienus, gurdi pārrunāt pēdējos notikumus iz ciemata dzīves. Varbūt tas liksies dīvaini, bet pretēji saviem ieskatiem devos pavisam citā virzienā, pie nākamās kaimenes, „Kapmaļu” saimnieces.

Klusi pieklauvēju pie puspuvušajām durvīm, jo bijos, ka skaļāka rībiena, tās var neizturēt. Ilgi, ilgi mana ierašanās palika nemanīta, pēc ceturdaļstundas, kad jau biju nolēmis nospļauties uz visu un lēni attālināties, kaut kur grausta dziļumos atskanēja klusa rosīšanās. Izrādīdamas savu neapmierinājumu, čīkstot un sēri iekraukšķoties, durvis lēni atvērās, pavērdamas ceļu mājas iekšpusē. Es stāvēju uz sliekšņa prātodams, iet iekšā vai ne. Neapzinātu alku mudināts un nesaprotamu dziņu dzīts es iegāju „Kapmalēs”. Mani pārņēma vēl nebijušas dīvainas sajūtas. Mājas grīdu klāja bieza putekļu kārta, apkārt izmētātās grīdas sedziņas noteiktā, haotiskā kārtībā atstāja satriecošu iespaidu. Klusums. Klusums bija apņēmis māju līdz pat tās pamatiem, tomēr visapkārt jautās nomācoša spriedze, gluži kā pirms negaisa. Klusums iespiedās katrā ķermeņa daļiņā. Nekas netraucēja tā cēlo mūžību. Baidījos dvest kādu skaņu, lai neizjauktu svētnīcas mieru. Es sakustējos, uzmanīgi līkumodams starp grīdsedziņu labirintiem, devos dziļāk iekšienē. Tepat bija arī virtuve. Zirnekļu tīmekļu apausta, mušu apķēzīta. Sen pavardā netika kurināta guns, sen tā nebija izjutusi prasmīgas namamātes roku pieskārienus, sen nebija gatavotas pusdienas, ābolu pīrāgu labāk ij nepieminēt.

Apsūnojušu katliņu kaudze klāja nodriskātu virtuves galdu, pieskarties tiem uzdrīkstējos, bijājos, ka nesabirzt pīšļos. Pēkšņi pārskrēja nepatīkamas tirpas, saspringa muskuļi. Radās sajūta, ka kāds mani novēro. Spēji palūkojies atpakaļ ieraudzīju tās pat kailās durvis, putekļaino grīdu un izsvaidītās sedziņas. Dīvainākais tas, ka neviena nemanīju. Krūtīs dedzināja savāds aukstums, sirds sāka pukstēt straujāk, sajūta, ka šeit neesmu viens, nepārgāja. Tikpat pēkšņi kā uzradušās, bailes izgaisa. Arī dzīvojamā istaba drīzāk atgādināja stalli, jebšus te arī dzīvoja zirgi. Lūkojoties profesionāla zirgkopja acīm, pēc bērīšu atstātajām piemiņas zīmēm, neapšaubāmi varēja secināt, ka slēpjoties no negaisa, vai uzmācīgu dunduru tirdīti, lopiņi nesen bija apmeklējuši šo nemīlīgo mājokli. Dzīvojamās istabas viņā galā stāvēja aprūsējusi dzelzs gulta. Spriežot pēc sapelējušā murskuļa, kas savos ziedu laikos tika dēvēts par gultas veļu, varēja tikai minēt, cik ilgi šajā gultā nav snausts. Nejauši palūkojies lejup ieraudzīju nodzeltējušas fotogrāfijas stūrīti, kas manī lūkojās no gruvešu kaudzes. Apskatījis to tuvāk, iepriekš notīrot iespaidīgu putekļu kārtu, atpazinu mājas iemītnieci, kaut gan par pēdējo vairs sen nebiju drošs. Stipri šaubījos, vai šajā graustā ir iespējams dzīvot. Lai nu kā, bet man pretim lūkojās „Kapmaļu” saimniece. Notīrījis nostāk samazgas viņai klēpī ieraudzīju puisēnu. Fonā bija redzamas „Kapmales”, nenošķiebušās un vēl tīri labi piemērotas apdzīvošanai. Fotokartiņas pretējo pusi rotāja uzraksts „Anna un Roberts Krauzes…”. Pārējais bija ķirmju sagrauzts, nesalasāms un neatgriezeniski izzudis. Un atkal man radās aizdomas, ka kāds mani novēro, vai arī biju uzmanīts visu šo laiku, tikai šobrīd manai personai tika pievērsta pastiprināta uzmanība? Jau kapos mani māca dīvainas bailes, kad dvēsele cīnījās ar prātu, dvēsele uzvarēja.

Pēkšņi manās smadzenēs dzima doma, tik vāra un netverama, ka bijājos pakustēties, lai nesarautu vāro pavedienu, lai neaizbiedētu. No dzirkstelītes tā pārauga liesmā, mani kratīja drebuļi. Ļodzīgām kājām izstreipuļoju no „Kapmalēm” un devos turp, kur šovakar tiku gājis. Tā bija Antiņciema kapsēta. Lietus, vēja brāzmas nežēlīgi šaustīja seju, bet es to pat neievēroju. Uz priekšu mani dzina bailes, mežonīgas bailes.

Krēslas ieskautie koku puduri atgādināja milzīgas pret debesīm pavērstas rokas. Dubļi žļankstot grima zem maniem smagnējiem soļiem. Retas lapas plivinājās negaisa pārsātinātajā vidē. Putni bija pieklusuši, nemanīja nedz klaiņojošus suņus, nedz mājdzīvniekus ganāmies. Spējas zibens šautras šķēla debesjumu. Ducināja pērkons. Biju atnācis. Tie paši krūmi, nodzeltējusī zāle, tās pat pamestās kapu kopiņas. Piegājis pie nomaļākās no tām, drebelīgu roku mēģināju uzšķilt sērkociņu. Rokas nepacietīgi drebēdamas atrada zēveli. Sērkociņš, negribīgi švirkstēdams ,uzliesmoja, īsu brīdi dedzis, līdz lietus izmērcēts un vēja aizpūsts izdzisa. Bet ar to pietika, lai saskatītu apsūnojušu akmens plāti ar uzrakstu „Roberts Krauze 1013-1915; Anna Krauze 1889-1916”.

#1


The Diāna
Rutīnā kopš Jan 2019

Vairāk no The Diāna

10 fakti, kurus Tu noteikti nebūsi dzirdējis

Besī kāds? Re, 28 idejas, kā «uzbraukt» ar glanci

Jociņi pirmdienai

Svaiga gaļa no Krievijas soc. tīkliem

Sekmīga avārijas nosēšanās, bet neviena izdzīvojušā - Saudia reiss 163

Ir saņemta ziņa no citplanētiešiem

Populārākais šobrīd

Dzīres Kuldīgā 2019

Svaiga gaļa no Krievijas

Lielas krūtis - pluss vai mīnuss?

Krievuškas un paklāji

Ar metāla detektoru pa pludmali 2019 (jūlijs)

Neveiklie atgadījumi drāžoties ...

Kā nopelnīt
Rutina.lv

1
Publicē savus rakstus Rutīnā
2
Dalies ar savu rakstu soc tīklos
3
Saņem naudu savā PayPal kontā
Uzzināt vairāk

Karstākais

Patiess stāsts par meiteni, kuru izspiegoja, bet viņa to nezināja.

Tetovētāji ar līkām rokām izdrātē dzīvi

Latviešu MEMES un JOKI (22.07.2019.)

Kas tracina vegānus Krievijā?

Dzīres Kuldīgā 2019

Globālā sasilšana? Alpos 3400 m augstumā ir izveidojies ezers

Svaiga gaļa no Krievijas soc. tīkliem

Krievuškas un paklāji